Kā jaunietei, kurai matemātikas olimpiādes ļoti patika dēļ azarta atrisināt sarēžģītas problēmas, iespējams, programmēšana būtu bijusi man laba “saderība” karjeras ziņā, bet diemžēl pēc skolas beigšanas es par šādu profesiju nezināju.
Par spīti lielai patikai pret STEM priekšmetiem, tomēr nostrādāja mana vēlme darīt darbu, kur varu palīdzēt cilvēkiem. Pēc studijām ārzemēs es atgriezos Latvijā, sāku strādāt darbā ar jaunatni, vadīju jauniešu centru, gatavoju apmācības un dažādus metodiskos materiālus, piesaistīju finansējumus un darbojos pašvaldībās un nevalstiskajās organizācijās, un centos dot savu ieguldījumu, lai veidotu vidi apkārt mums labāku. Tomēr ik pa brīdim manī pavīdēja neliela interese un piedalījos semināros vai apmācībās par IT jomu, bet diemžēl saskāros ar problēmām, ka nevienmēr piedāvātās apmācības ir kvalitatīvas, tomēr misijas apziņa (un neliegšos – arī pieradumus) lika turpināt iesākto darba jomu.
Taču tieši tagad, ar mazuļa ienākšanu ģimenē, es atgriezos pie domas par IT nozares labāku iepazīšanu un iesaistījos šajā kopienā, lai dalītos savās zināšanās un prasmēs no projektu vadības pasaules, kā arī iedvesmotos no lieliskajām dāmām, kas jau ir atradušas savu ceļu IT pasaulē.