Mana pieredze ar iesaistīšanos IT nozarē sākās, kad es atrados bērnu kopšanas atvaļinājumā. Toreiz man radās jautājums par to, vai es patiesi vēlos dzīvot tādu dzīvi un strādāt tajā profesijā, kurā biju. Pēc daudziem gadiem darba un stagnācijas transporta nozarē, es sāku apzināties, ka negribu atgriezties esošajā darbā, un arī doma par atgriešanos augstskolā 37 gadu vecumā nebija pievilcīga. Nolēmu pamēģināt vīra ieteiktos programmēšanas kursus. Trīs dienu bezmaksas nodarbībās man bija iespēja iegūt priekšstatu par programmēšanu, un man tā ļoti iepatikās - sapratu, ka vēlos kļūt par programmētāju. Pārkvalificēšanās nebija viegla - intensīva apmācība prasīja visu brīvo laiku, daudzas bezmiegu naktis, ģimenes mobilizēšanos un rūpīgu laika plānošanu. Tomēr pateicoties pasniedzēju un tuvinieku ticībai manām spējām un pastāvīgam atbalstam, tagad esmu Frontend programmētāja. Es priecājos par katru dienu, ko pavadu šajā profesijā, jo tā ir dinamiska un prasa nepārtrauktu mācīšanos. Lielākais izaicinājums bija atrast darbu - es nosūtīju vairāk nekā simts CV, saņēmu vairāk nekā simts atteikumus un piedalījos vairākās neveiksmīgās intervijās. Man likās, ka cerība sāk izsīkt. Kad saņēmu savu pirmo darba piedāvājumu, tas bija tik pārsteidzošs brīdis, ka pat šobrīd sejā parādās smaids un sajūtu prieku. Mana lielākā atziņa ir tāda, ka neatkarīgi no vecuma vai dzimuma ir iespējams sasniegt savu mērķi, pat ja sākumā tas šķiet nereāls!